Apdraudēta valoda

Ar zilu apzīmēti reģioni ar lielāko valodu daudzveidību, ar sarkanu — valstis, kurās runā 50 % no visām apdraudētajām valodām

Apdraudēta valoda vai izzūdoša valoda ir tāda mutvārdu valoda, kuru cilvēki, kas tajā runā, pārtrauc lietot. Ja valodu pārtrauc ikdienā lietot kā dzimto valodu, tā kļūst par mirušu valodu, bet ja valodu pārtrauc lietot vispār (kā liturģisko, zinātnisko vai ceremoniālo valodu), tā kļūst par izzudušu valodu.

Klasifikācija

Kopējais mūsdienās lietoto valodu skaits nav precīzi zināms. 2005. gadā SIL International databāzē Ethnologue tika uzskaitītas 6912 valodas, no kurām 32.8% (2269) bija Āzijā un 30.3% (2092) — Āfrikā. Pusei no valodām bija mazāk par 10 000 runātāju, bet ceturtajai daļai — mazāk par 1000 runātāju. 96% no visām pasaules valodām runā tikai 3% no pasaules iedzīvotājiem. Ir ap 360 valodām, kurās katrā runā mazāk par 50 cilvēkiem.

Datus par pasaules valodām uztur UNESCO Pasaules apdraudēto valodu datubāzē, kur uzskaitītas 2464 valodas. Iekļautās valodas tiek klasificētas piecās apdraudējumu kategorijās, kas balstītas starppaaudžu transmisijā:

• Droša valoda (angļu: safe) — valodu runā visās paaudzēs, starppaaudžu transmisija nav pārtraukta.
• Ievainojama valoda (vulnerable) — lielākā daļa bērnu runā šajā valodā, taču tā var būt ierobežota noteiktās jomās (piemēram, mājās). Šajā kategorijā iekļauta latgaliešu valoda.
• Noteikti apdraudēta (definitely endangered) — bērni vairs nemācās valodu kā dzimto valodu ģimenē.
• Nopietni apdraudēta (severely endangered) — valodā runā vecvecāki un vecākas paaudzes; vecāku paaudze to var saprast, viņi to nerunā ar bērniem vai arī bērni savā starpā vairs nemācās valodu kā dzimto valodu ģimenē.
• Kritiski apdraudēta (critically endangered) — jaunākie runātāji ir vecvecāki un vecāki un arī viņi valodu runā daļēji un reti. Šajā kategorijā iekļauta lībiešu valoda, kas faktiski ir mirusi valoda (pēdējā valodas pratēja dzimtās valodas līmenī Grizelda Kristiņa mirusi 2013. gadā), bet tiek uzskatīta par atdzīvinātu kā otro valodu ar aptuveni 30 valodas pratējiem.
• Izzudusi vai mirusi valoda (extinct) — vairs nav valodas runātāju.

Valodas vitalitāti ietekmējošie faktori

Lai gan nav noteiktu kritēriju, kas nosaka valodu kā apdraudētu, UNESCO 2003. gada dokumentā Language Vitality and Endangerment ir izklāstīti deviņi faktori, kas nosaka valodas vitalitāti:

• Starppaaudžu valodas transmisija — visbiežāk lietotais faktors, lai novērtētu valodas vitalitāti. Izšķir sešas apdraudējuma pakāpes:
  • Droša — valodā runā visas paaudzes. Nekas neliecina par lingvistiskiem draudiem no citas valodas puses un šķiet, ka valodas nodošana starp paaudzēm ir nepārtraukta.
  • Stabila bet ievainojama — valodā vairumā kontekstu runā visas paaudzes ar nepārtrauktu starppaaudžu transmisiju, tomēr daudzvalodība dzimtajā valodā un vienā vai vairākās dominējošās valodās ir uzurpējusi noteiktus svarīgus saziņas kontekstus.
  • Nedroša — lielākā daļa, bet ne visi kopienas bērni vai ģimenes runā savā valodā kā savā dzimtajā valodā, taču tā var būt ierobežota ar noteiktām sociālajām jomām (piemēram, mājās, kur bērni sazinās ar saviem vecākiem un vecvecākiem).
  • Noteikti apdraudēta — bērni mājās vairs nemācās valodu kā dzimto valodu. Jaunākie runātāji ir vecāku paaudzes pārstāvji. Šajā pakāpē vecāki joprojām var runāt ar bērniem savā valodā, taču viņu bērni parasti nereaģē šajā valodā.
  • Ļoti apdraudēta — valodā runā tikai vecvecāki un vecākas paaudzes; lai gan vecāku paaudze joprojām var saprast valodu, viņi parasti tajā nerunā ar saviem bērniem.
  • Kritiski apdraudēta — jaunākie runātāji pieder vecvecvecāku paaudzei un valoda netiek lietota ikdienas saziņai. Šie vecākie cilvēki bieži atceras tikai daļu valodas, bet nelieto to, jo var nebūt neviena, ar ko runāt.
  • Izmirusi — nav neviena, kas varētu runāt vai atcerēties valodu.
• Valodas kopējais runātāju skaits — nav iespējams noteikt vienu pareizo kopējā runātāju skaita interpretāciju, taču neliela runas kopiena vienmēr ir apdraudētāka. Mazs runātāju skaits ir daudz neaizsargātāks pret valodas izzušanu (piemēram, slimības, karadarbības vai dabas katastrofas dēļ) nekā lielāks. Neliela valodu grupa var arī saplūst ar kaimiņu grupu, zaudējot savu valodu un kultūru.
• Runātāju proporcija kopējā populācijā — runātāju skaits attiecībā pret kopējo grupas iedzīvotāju skaitu ir nozīmīgs valodas vitalitātes rādītājs, kur «grupa» var attiekties uz etnisko, reliģisko, reģionālo vai nacionālo grupu, ar kuru runātāju kopiena identificējas. Izšķir šādas apdraudējuma pakāpes:
  • Droša — visi runā šajā valodā.
  • Nedroša — gandrīz visi runā šajā valodā.
  • Noteikti apdraudēta — lielākā daļa runā šajā valodā.
  • Ļoti apdraudēta — mazākums runā šajā valodā.
  • Kritiski apdraudēta — ļoti maz runā šajā valodā.
  • Izzudusi — neviens nerunā šajā valodā.
• Tendences esošajās valodu jomās — kur, ar ko kopā un valodā lietoto tēmu loks tieši ietekmē to, vai tā tiks nodota nākamajai paaudzei:
  • Universāls lietojums — etnolingvistiskās grupas valoda ir mijiedarbības, identitātes, domāšanas, radošuma un izklaides valoda; tā tiek aktīvi izmantota visās diskursa jomās visiem mērķiem.
  • Vairākvalodu paritāte — viena vai vairākas dominējošās valodas, nevis etnolingvistiskās grupas valoda ir primārā(-ās) valoda(-as) daļā oficiālo jomu: valsts pārvaldē, valsts iestādēs un izglītības iestādēs. Grupas valoda joprojām var būt neatņemama daudzu sabiedrisko jomu sastāvdaļa, īpaši tradicionālajās reliģiskajās iestādēs, tirdzniecības vietās un vietās, kur kopienas locekļi socializējas. Dominējošās un nedominējošās valodas līdzāspastāvēšana noved pie tā, ka runātāji katru valodu izmanto citai funkcijai (diglosija), kur nedominējošā valoda tiek lietota neformālā un mājas kontekstā, bet dominējošā valoda tiek lietota oficiālajā un publiskajā kontekstā. Runātāji var uzskatīt, ka dominējošā valoda ir sociālo un ekonomisko iespēju valoda, bet vecāki kopienas locekļi var turpināt lietot tikai savas minoritātes valodu.
  • Jomu samazināšanās — nedominējošā valoda zaudē savu vietu un mājās vecāki sāk lietot dominējošo valodu ikdienas saskarsmē ar bērniem. Bērni kļūst par savas valodas daļēji runātājiem (uztverošie bilingvāli). Vecāki un vecāki kopienas locekļi mēdz būt produktīvi divvalodīgi dominējošajās un pamatiedzīvotāju valodās: viņi saprot un runā abās valodās. Bilingvāli bērni var pastāvēt ģimenēs, kurās aktīvi tiek lietota pamatiedzīvotāju valoda.
  • Ierobežota vai formāla joma — nedominējošā valoda tiek izmantota tikai ļoti formālās jomās, jo īpaši rituālos un administrācijā. Valodu joprojām var lietot arī kultūras iestādēs, festivālos un svinīgos gadījumos, kad šiem vecākajiem kopienas locekļiem ir iespēja satikties. Ierobežotā joma var ietvert arī mājas, kurās dzīvo vecvecāki un citi vecāki ģimenes locekļi, kā arī citas tradicionālās veco ļaužu pulcēšanās vietas. Daudzi cilvēki saprot valodu, bet nevar runāt.
  • Ļoti ierobežota joma — nedominējošo valodu īpašos gadījumos lieto ļoti ierobežotās jomās, ko parasti izmanto ļoti maz cilvēku kopienā, piemēram, rituālu vadītāji svinīgos gadījumos. Dažas citas personas var atcerēties vismaz daļu valodas.
  • Izzudusi — valoda netiek lietota nekur un nekādos gadījumos.
• Atsaucība uz jaunām jomām un medijiem — mainoties kopienas dzīves apstākļiem, rodas jaunas valodas lietošanas jomas. Lai gan dažām valodu kopienām izdodas paplašināt savu valodu jaunajā jomā, lielākajai daļai tas neizdodas. Skolas, jauna darba vide, jaunie mediji, tostarp apraides mediji un internets parasti kalpo tikai dominējošās valodas tvēruma un ietekmes paplašināšanai uz apdraudēto valodu rēķina. Lai gan neviena esošā apdraudētās valodas joma var netikt zaudēta, dominējošās valodas lietojumam jaunajā jomā ir liels spēks, tāpat kā televīzijai. Ja apdraudētās valodas kopiena ar savu valodu neatbilst mūsdienīgma izaicinājumiem, tā kļūst arvien nenozīmīgāka un stigmatizētāka.
  • Dinamiska — valoda tiek lietota visās jaunajās jomās.
  • Robusta bet aktīva — valoda tiek lietota lielākajā daļā jauno jomu.
  • Uzņēmīga — valoda tiek lietota daudzās jaunajās jomās.
  • Samērīga — valoda tiek lietota dažās jaunajās jomās.
  • Minimāla — valoda tiek lietota tikai dažās jaunajās jomās.
  • Neaktīva — valoda netiek lietota jaunajās jomās.
• Materiālu pieejamība valodas apguvei un lasītprasme — izglītība konkrētajā valodā ir būtiska valodas vitalitātei. Ir valodu kopienas, kas uztur spēcīgas mutvārdu tradīcijas, bet dažas nevēlas, lai viņu valoda tiktu rakstīta. Citās kopienās viņu valodas lasītprasme ir lepnums. Kopumā lasītprasme ir tieši saistīta ar sociālo un ekonomisko attīstību. Nepieciešamas grāmatas un materiāli par visām tēmām dažādiem vecumiem un valodas prasmēm.
  • (5) Ir izveidota ortogrāfija, lasītprasmes tradīcijas ar gramatikām, vārdnīcām, tekstiem, literatūru un ikdienas medijiem. Rakstu valoda tiek izmantota pārvaldē un izglītībā.
  • (4) Ir rakstiski materiāli un skolā bērni attīsta valodas lasītprasmi. Pārvaldē rakstu valoda netiek izmantota.
  • (3) Rakstiski materiāli pastāv un bērni var tikt apmācīti rakstītprasmei skolā. Rakstītprasme netiek veicināta drukātajos plašsaziņas līdzekļos.
  • (2) Rakstiski materiāli pastāv, taču tie var būt noderīgi tikai dažiem kopienas locekļiem, bet pārējiem tiem var būt tikai simboliska nozīme. Valodas lasītprasmes izglītība nav iekļauta skolas mācību programmā.
  • (1) Kopienai ir zināma praktiska ortogrāfija, eksistē daži rakstīti materiāli.
  • (0) Valodai nav izstrādāta rakstība.
• Valdības un institūciju valodu politika, valodu oficiālais statuss un lietojums — valdībām un valsts iestādēm ir skaidri noteikta politika un/vai netieša attieksme pret dominējošajām un pakārtotajām valodām.
  • Vienlīdzīgs atbalsts — visas valsts valodas tiek uztvertas kā vērtība. Visas valodas ir aizsargātas ar likumu un valdība veicina visu valodu uzturēšanu, īstenojot skaidru politiku.
  • Diferencēts atbalsts — nedominējošās valodas nepārprotami aizsargā valdība, taču pastāv noteiktas atšķirības kontekstos, kuros tiek izmantota dominējošā/oficiālā(-ās) valoda(-as) un nedominējošā(-ās) valoda(-as). Valdība veicina etnolingvistiskās grupas uzturēt un lietot savas valodas, visbiežāk privātās jomās (kā mājas valodu), nevis publiskajās jomās (piemēram, skolās). Dažām nedominējošās valodas lietošanas jomām ir augsts prestižs (piemēram, svinīgos gadījumos).
  • Pasīvā asimilācija – dominējošā grupa ir vienaldzīga attiecībā uz to, vai tiek runāts mazākumtautību valodās, ja vien dominējošās grupas valoda ir mijiedarbības valoda. Lai gan tā nav skaidra valodas politika, dominējošās grupas valoda ir de facto oficiālā valoda. Lielākajai daļai nedominējošās valodas lietošanas jomu nav augsta prestiža.
  • Aktīva asimilācija — valdība mudina minoritāšu grupas atteikties no savām valodām, nodrošinot mazākumtautību grupas dalībnieku izglītību dominējošajā valodā. Nav ieteicams runāt un/vai rakstīt valodās, kas nav dominējošās.
  • Piespiedu asimilācija — valdībai ir skaidra valodas politika, kas nosaka, ka dominējošās grupas valoda ir vienīgā oficiālā valsts valoda, savukārt pakārtoto grupu valodas netiek ne atzītas, ne atbalstītas.
  • Aizliegums — mazākumtautību valodas ir aizliegts izmantot jebkurā jomā. Valodas var tikt pieļautas izmantot privātās jomās.
• Kopienas dalībnieku attieksme pret savu valodu — valodas kopienas locekļi parasti nav neitrāli pret savu valodu. Viņi to var uzskatīt par būtisku savai kopienai un identitātei un veicināt to; viņi var to izmantot, to neizrādot; viņi par to var kaunēties un tāpēc to neizrādīt; vai arī viņi to var uzskatīt par traucēkli un aktīvi izvairīties no tās lietošanas. Ja dalībnieku attieksme pret savu valodu ir ļoti pozitīva, valodu var uzskatīt par galveno grupas identitātes simbolu. Līdzīgi kā cilvēki augstu vērtē ģimenes tradīcijas, svētkus un kopienas pasākumus, kopienas locekļi savu valodu var uzskatīt par kultūras pamatvērtību, kas ir būtiska viņu kopienai un etniskajai identitātei. Ja locekļi uzskata savu valodu par šķērsli ekonomiskajai attīstībai un integrācijai parastajā sabiedrībā, viņiem var rasties negatīva attieksme pret savu valodu.
  • (5) Visi kopienas dalībnieki augstu vērtē savu valodu un vēlas, lai tā tiek popularizēta.
  • (4) Lielākā daļa kopienas atbalsta valodas uazturēšanu.
  • (3) Daudzi kopienas locekļi atbalsta valodas uzturēšanu, bet citi ir vienaldzīgi vai pat var atbalstīt valodas zudumu.
  • (2) Mazākums kopienas locekļu atbalsta valodas uzturēšanu, bet citi ir vienaldzīgi vai pat var atbalstīt valodas zudumu.
  • (1) Tikai daži kopienas locekļi atbalsta valodas uzturēšanu, bet citi ir vienaldzīgi vai pat var atbalstīt valodas zudumu.
  • (0) Nevienu neinteresē, ja valoda pazūd; visi dod priekšroku dominējošai valodai.
• Dokumentācijas apjoms un kvalitāte — kā vadlīnijas valodas dokumentēšanas steidzamības novērtēšanai ir nosakāma esošo valodas materiālu veids un kvalitāte. Galvenā nozīme ir rakstītiem tekstiem, tostarp transkribētiem, tulkotiem un anotētiem dabiskās runas audiovizuālajiem ierakstiem. Šāda informācija būtiski palīdz valodu kopienas locekļiem formulēt konkrētus uzdevumus, kā arī ļauj valodniekiem izstrādāt pētniecības projektus kopā ar valodu kopienas locekļiem. Valodas dokumentēšanas pakāpe:
  • Superlatīva — ir visaptverošas gramatikas un vārdnīcas, plaši teksti; pastāvīga valodas materiālu plūsma. Ir daudz anotētu augstas kvalitātes audio un video ierakstu.
  • Laba — ir viena laba gramatika un vairākas atbilstoša līmeņa gramatikas, vārdnīcas, teksti, literatūra un laiku pa laikam atjaunināti ikdienas mediji; atbilstoši anotēti augstas kvalitātes audio un video ieraksti.
  • Atbilstīga — var būt atbilstoša gramatika vai pietiekams daudzums gramatiku, vārdnīcu un tekstu, bet nav ikdienas mediju; audio un video ieraksti var būt dažādā kvalitātē vai anotācijas pakāpē.
  • Fragmentāra — ir daži gramatikas uzmetumi, vārdu saraksti un teksti, kas ir noderīgi ierobežotiem lingvistiskiem pētījumiem, taču ar nepietiekamu tvērumu. Audio un video ieraksti var būt dažādā kvalitātē, ar vai bez anotācijas.
  • Nepietiekama — tikai daži gramatikas uzmetumi, īsi vārdu saraksti un fragmentāri teksti. Audio un video ieraksti nepastāv, ir nederīgā kvalitātē vai ir pilnīgi neanotēti.
  • Nedokumentēta — materiālu nav.

Cēloņi

Cēloņi, kas fiziski apdraud iedzīvotājus, kuri runā apdraudētās valodās:

• Karš un genocīds. To piemēri ir no slimībām mirušo Tasmānijas vietējo iedzīvotāju valoda(-as), kā arī daudzas izmirušas un apdraudētas valodas Amerikā, kur pamatiedzīvotāji tika pakļauti vardarbībai. Miskito valodu Nikaragvā un maiju valodas Gvatemalā ietekmējis pilsoņu karš.
• Dabas katastrofas, bads un slimības. Jebkura pietiekami smaga dabas katastrofa, lai iznīcinātu visu dzimtās valodas runātāju populāciju, var apdraudēt valodu. Piemērs tam ir valodas, kurās runā Andamanu salu iedzīvotāji, kurus nopietni skārusi 2004. gada Indijas okeāna zemestrīce un cunami.

Iemesli, kas liedz vai attur runātājus lietot apdraudēto valodu:

• Kultūras, politiskā vai ekonomiskā marginalizācija rada spēcīgu stimulu indivīdiem atteikties no savas valodas (savā un savu bērnu vārdā) par labu citai prestižākai valodai; kā piemērs tam ir asimilējošā izglītība. Tas bieži notiek, ja pamatiedzīvotājiem un etniskajām grupām, kuras savulaik tika pakļautas kolonizācijai un/vai agrākai iekarošanai, lai sasniegtu augstāku sociālo statusu, lielākas iespējas iegūt darbu un/vai iekļautie noteiktā sociālajā struktūrā ir tikai tad, ja tās pieņem citu grupu kultūras un lingvistiskās iezīmes. Šāda veida apdraudējuma piemēri ir velsiešu, skotu gēlu un skotu gadījumi Lielbritānijā, īru valoda Īrijā, sardīniešu valoda Itālijā, rjūkjuiešu un ainu valodas Japānā un čamorru valoda Guamā. Tas ir arī visizplatītākais valodas apdraudējuma cēlonis. Kopš Indijas valdība pieņēma hindi valodu kā oficiālo federālo valdības valodu, hindi ir nomākusi vairākās jomās daudzas valodas Indijā. Citas kultūrālā imperiālisma formas ir reliģija un tehnoloģijas. Reliģiskās grupas var uzskatīt, ka noteiktas valodas lietošana ir amorāla, vai arī pieprasīt, lai tās sekotāji runātu vienā valodā, kas ir reliģijas akceptētā valoda (piemēram, arābu valoda kā Korāna valoda). Ir arī gadījumi, kad kultūras hegemonija bieži vien var rasties nevis no agrākas dominēšanas vai iekarošanas vēstures, bet vienkārši no pieaugošajiem kontaktiem ar lielākām un ietekmīgākām kopienām, izmantojot labākus mūsdienu sakarus, salīdzinot ar iepriekšējo gadsimtu relatīvo izolāciju.
• Politiskas represijas. Tas bieži noticis, kad nacionālās valstis, strādājot pie vienotas nacionālās kultūras veicināšanas, ierobežo mazākumtautību valodu lietošanas iespējas publiskajā telpā, skolās, plašsaziņas līdzekļos un citur, dažreiz pat aizliedzot tās vispār. Dažreiz etniskās grupas tiek piespiedu kārtā pārcelta vai arī bērni var tikt nošķirti, lai viņus mācītu internātos ārpus mājām, vai arī citādi tiek traucēta viņu kultūras un valodu nepārtrauktība. Tas ir noticis ar daudzām indiāņu, Luiziānas franču un austrāliešu valodām, kā arī Eiropas un Āzijas minoritāšu valodām, piemēram, bretoņu, oksitāņu vai elzasiešu valodām Francijā un kurdu valodu Turcijā.
• Urbanizācija. Cilvēku pārvietošanās uz pilsētām var likt cilvēkiem apgūt savas jaunās vides valodu. Galu galā nākamās paaudzes zaudēs spēju runāt savā dzimtajā valodā, izraisot tās apdraudējumu. Iekļaujoties urbanizētā vidē tur dzīvojošās jaunās ģimenes būs pakļautas spiedienam runāt pilsētas lingua franca.
• Jauktas laulības arī var izraisīt valodas apdraudējumu, jo vienmēr būs spiediens vienam ar otru runāt vienā valodā. Tas var novest pie tā, ka bērni runā tikai laulātā pāra biežāk lietotajā valodā.